Šodien, kad līdz pašvaldību vēlēšanām ir palicis pavisam maz, man ar nožēlu jāsecina, ka partijas, manuprāt, lielā mērā nav izmantojušas savu potenciālu un iespējas, ko parasti piedāvā šis priekšvēlēšanu laiks. Lai arī attieksme ir visai rezervēta, cilvēki šajā laikā meklē informāciju, tāpēc piedāvāt to būtu pat ļoti viegli, tomēr vēl joprojām liekas, ka daudzi politiskie spēki savus cilvēkus slēpj, tādējādi nodarot paši sev pāri.

Es šogad, tāpat kā pagājušajās vēlēšanās pati veltīju diezgan daudz laika, lai iepazītos ar partiju piedāvājumu. Izskatīju visus sarakstus un painteresējos ne tikai par tiem cilvēkiem, kas skaļi bļaudami atrodas uz reklāmas plakātiem Rīgas centrā, bet arī tiem, kas veidos potenciālā mēra komandu.

Un, lai arī sākotnēji varbūt nebija ne mazākās pārliecības, tomēr tagad skaidri zinu, ka balsošu par Tautas Partiju. Un nevis tādēļ, ka būtu pilnīgi pārliecināta par Andra Ārgaļa stingro roku, par ko gan arī nav īpašas šaubas, bet gan tādēļ, ka tur tiešām ir komanda – sarakstu veido cilvēki, kas ir spējīgi strādāt un to jau iepriekš pierādījuši. Tā, piemēram, ārsts Aris Lācis, Baiba Rozentāla, Agnis Kalnkaziņš. Visiem ir pieredze un arī diezgan labas atsauksmes no viņus pārstāvošo nozaru speciālistiem. Un es tomēr uzskatu, ka Rīgas dome ir un būs saimnieciski orientēta institūcija, nevis filozofisks iestādījums, tāpēc tur ir nepieciešami cilvēki no dažādām nozarēm, kas katrs ir spējīgi pienācīgi pārstāvēt dažādu cilvēku viedokļus.

Bet nu nesaku, ka man vienīgajai ir taisnība, vienīgais, ko rekomendēju – cilvēkiem pašiem papētīt tos sarakstus, nepaļaujoties tikai uz saukļiem un viena indivīda patikšanu vai nepatikšanu. Tajā Rīgā būs jādzīvo.